Ēnas pār Ventspili

Vilis Seleckis
Ēnas pār Ventspili
Aptuveni pirms pusgada Tukumā sastapu kādu labu paziņu, aktīvu Atmodas laiku tautfrontieti, pensionētu skolotāju Valdemāru 0. Precīzāk sakot, es viņu bieži satieku, bet toreizējā tikšanās man sevišķi cieši iespiedās atmiņā, jo mans paziņa teica "Lai nolādēta šī Latvijas valsts! Jā, es pats par to cīnījos, skrēju uz mītiņiem, lamāju interfronti, dibināju Tautas fronti. Mēs uzvarējām. Uzvarējām taču, vai ne? Jo mums Ir neatkarība, brīvība, ko tā gribējām. Ir karogs un himna… Bet kāpēc man tagad jādzīvo nožēlojamā trūkumā? Nekad, pat pēckara gados, būdams nabadzīgs students, neknapināju katru kapeiku kā tagad, Tas ir pazemojoši un neciešami. Un kas mani sagaida nākotnē? Tikai nabadzība! Ja saslimšu, tad atliks tikai viens tūdaļ nomirt, jo man nebūs naudas, lai ārstētos. Un kas sagaida manus mazbērnus? Vai viņi var iegūt izglītību? Vai kādu vispār tas interesē? Saki, kam vajadzīga šāda valsts? Kam vajadzīga mūsu neatkarība? Ja es būtu zinājis to, kas tagad notiek, ne mūžam nebūtu gājis kopā ar Tautas fronti.
«Vērmaņparks» Rīga, 1996.